2019. gada 4. novembris
Klimata neitralitātes jomā Latvijai ir liels potenciāls elektroenerģijas ražošanā no vēja un saules enerģijas. Ar laiku fosilo kurināmo varētu aizstāt ar elektrību, tai kļūstot finansiāli pievilcīgākai.
Klimata pārmaiņām jau vairāk kā gadu īpašu uzmanību pasaulē pievērš 16 gadus vecā skolniece Grēta Tūnberga no Zviedrijas, aicinot arī citus iesaistīties protestos un demonstrācijās pret klimata krīzes ignorēšanu pasaulē. Viņas aktivitātes tiek vērtētas dažādi.
Lielākais panākums ir tas, ka, pateicoties Grētas Tūnbergasaktivitātēm, cilvēki aizvien vairāk apspriež klimata un apkārtējās vides problēmas. Raisās diskusijas, vai pasaulē notiek klimata pārmaiņas. Es aizstāvu viedokli, ka klimata pārmaiņas notiek un ir jāmeklē risinājumi.
Latvija atbalsta Eiropas Savienības (ES) virzību uz klimata neitralitāti līdz 2050. gadam, bet līdz 2030. gadam esam apņēmušies siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas samazināt vismaz par 40%, salīdzinot ar 2005. gadu. Kas Latvijai šajā sakarā būtu jādara, kādi ir divi – trīs prioritārie virzieni?
Svarīgākās jomas būtu enerģētika un transports, kur tiek radīts vislielākais SEG emisiju daudzums un kur samazinājumu var panākt visvieglāk. Enerģētikā ir jākoncentrējas uz energoefektivitāti, kur joprojām ir milzīgas rezerves un atjaunojamajiem energoresursiem (AER). Transportā viennozīmīgi ir aktīvāk jāstrādā pie elektrifikācijas.
Trešais virziens būtu izveidot ilgtspējīgu atkritumu apsaimniekošanu, kas īpaši svarīgi ir vides un otrreizējās atkritumu pārstrādes kontekstā.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā 2017. gadā bija trešais augstākais AER īpatsvars enerģijas gala patēriņā Eiropas Savienībā (ES), sasniedzot 39% (ES – vidēji 17,5 %). Skandāliem apvītā cīņa ar OIK gan pēdējos gados par dažiem procentiem samazinājusi AER gala patēriņā. Kāda ir Latvijas nākotnes perspektīva AER jomā, uz ko liekams akcents?
Var teikt, ka AER īpatsvars ne tikai nav pieaudzis, bet ir pat nedaudz samazinājies. OIK lielākā atbalsta kļūda bija tā, ka puse no atbalsta finansiālā apjoma tika piešķirta gāzes termoelektrocentrālēm, paslēpjot to zem apgalvojuma, ka gāzes koģenerācija ir efektīvs veids, kā izmantot energoresursus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc OIK apjoms ir tik liels un kāpēc sabiedrība ir negatīvi noskaņota pret atbalstu atjaunojamai enerģijai.
Latvijā AER ir liels potenciāls, jo darbojas lielās hidroelektrostacijas, kas saražo nozīmīgu apjomu elektroenerģijas, taču joprojām netiek izmantots vēja un saules enerģijas potenciāls. Mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi to dara daudz aktīvāk. Vēja un saules enerģijas jomā Latvijai ir lielas iespējas uzlabot savas pozīcijas.
Jautājums ir arī par biomasas izmantošanu kā atjaunojamo energoresursu – pāreja uz šo enerģiju tika veicināta siltumapgādes kontekstā. Bet uz šīm investīcijām un atbalstu ir jāskatās ļoti piesardzīgi. Gan no atjaunojamās enerģijas, gan energoefektivitātes viedokļa ir jāvērtē, kāds atbalsts tiek sniegts siltumapgādē. Ir virzieni, kuros var sasniegt ļoti augstu energoefektivitāti, piemēram, siltumtrašu nomaiņa vai siltināšana, bet ir projekti, kur šis atbalsts ir bijis par dāsnu un to var izmantot daudz efektīvāk.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam norādīts, ka pārejai no fosilajiem uz vietējiem AER ir nepieciešams īpašs valsts atbalsts. Līdz šim atbalsts bija obligātās iepirkuma komponentes (OIK) veidā, kuru gatavojas likvidēt. Ko tālāk, kāds valsts atbalsts būtu vajadzīgs?
Protams, būtu nepieciešams arī valsts atbalsts, bet atbalstam būtu jābūt pārdomātam un samērīgam, ne tik lielam, kāds tas ir bijis vēsturiski. Tehnoloģijas ir ievērojami attīstījušas. Ja OIK ieviešanas sākumā (2000. gadu vidus – red.) būvēja vēja parkus, kuriem OIK sistēmā tika maksāti 120 eiro par megavatstundu (MWh), tad šobrīd investori ir gatavi veikt investīcijas pie cenas 45 eiro par MWh.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam paredz, ka atbilstoši ES klimata un enerģijas tiesību aktiem Latvijai ir jāpanāk, ka 2020. gadā 40% no gala enerģijas patēriņa nodrošina AER, bet 2030.gadā – jau pusi. Kā Latvija varētu sasniegt šādus mērķus?
Transporta nozarē būtu jāraugās uz elektrifikāciju, lai, piešķirot nelielu valsts atbalstu, radītu gan uzņēmumu, gan iedzīvotāju interesi pāriet uz elektrotransportu.
Otrs virziens ir atjaunojamā enerģija – būtu jārada labāki nosacījumi decentralizētai tās izmantošanai, ražojot tieši no AER, piemēram, ar saules paneļiem. Nepieciešams neliels atbalsts mājsaimniecībām un uzņēmumiem, lai stimulētu uzstādīt saules paneļus. Tāpat būtiski jāatvieglo birokrātiskā puse šo sistēmu uzstādīšanā un jāpiešķir atvieglojumus maksājumiem par elektroenerģijas tīklu lietošanu.
Valstiskā līmenī būtu jāpieņem lēmumi par klimata un enerģijas ilgtermiņa stratēģiju. Viena no prioritātēm varētu būt elektroenerģijas noteikšana par prioritāro energoresursu, veicināt gan elektroenerģijas ražošanu, gan izmantošanu gala patēriņā.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam uzsvērts, ka īpaši svarīgi ir veikt daudzdzīvokļu ēku, centralizēto siltumapgādes sistēmu, katlu māju un pārvades līniju renovāciju, lai samazinātu siltumenerģijas patēriņu un zudumus. Energoefektivitātes pasākumi ar Eiropas fondu atbalstu notiek, bet procentuāli ir maz renovētu ēku un objektu.
Arī ar valsts atbalstu atmaksāšanās periods šādai investīcijai ir ļoti ilgs. Tas var sasniegt 20 gadus, bet bez valsts atbalsta – pat 30 līdz 40 gadus. Tā nav efektīva līdzekļu ieguldīšana. Kāpēc atmaksāšanās periods ir tik ļoti pieaudzis? Jo ir nokritušās siltumenerģijas cenas, ko veicināja gan pāreja uz biomasas izmantošanu, gan dabasgāzes cenu kritums. Līdz ar to nav ekonomiska stimula veikt energoefektivitātes pasākumus, pat ar valsts atbalstu. Iespējams, līdzekļi būtu jānovirza gudrāk, piemēram, elektroenerģijas ražošanā no vēja un saules, jo šādi atjaunojamās enerģijas projekti sevi atpelna vidēji 10 - 12 gados. Ja elektrības ražotājiem no saules un vēja būtu neliels valsts atbalsts un nelielas garantijas par investīciju atmaksāšanās periodu, tad sabiedriskais ieguvums būtu ievērojami lielāks.
Patlaban top Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.-2030. gadam, kā arī Latvijas oglekļa mazietilpīgas attīstības stratēģija 2050. gadam. Kas, jūsuprāt, ir būtiskākais, kas jāiekļauj šajos plānos?
Laika periods līdz 2050. gadam ir pietiekams, lai Latvija kļūtu klimatneitrāla. Svarīgākais ir laicīgi izvirzīt mērķi un pateikt, kā grasāmies to sasniegt. Ja tas netiks izdarīts, nozīmīga loma saglabāsies dabasgāzei, kuru 100 % importējam. Ir jāatrod veids, ar ko aizstāt gāzi. Mana vīzija: gāzes loma vairāk vai mazāk Latvijā saglabāsies, bet pārsvarā lielajiem patērētājiem un centralizēti. Ja tiks veiktas investīcijas elektrotīklos un elektrības ģenerēšanā, ar laiku elektrība gala patērētājam paliks lētāka un būs izdevīgi pāriet no gāzes apkures uz elektroenerģiju.
Kā Jūsu vadītā kompānija virzīsies oglekļa mazietilpīgas ekonomikas virzienā?
Uzņēmumu grupa “AJ Power” ir ceļā uz oglekļa mazietilpīgu ekonomiku, jo esam nodefinējuši, ka strādājam gan enerģētikā, gan daļēji atkritumu apsaimniekošanā. Mēs strādājam pie tā, lai radītu risinājumus, kas uzņēmumiem ļautu pāriet no fosilā kurināmā uz atjaunojamo enerģiju un iesaistīties aprites ekonomikā, tādējādi kļūstot ilgtspējīgākiem.
