2019. gada 17. oktobris
Mazinoties centrālo banku un līdz ar to arī komercbanku depozītu likmēm, kā arī pieaugot spriedzei pasaules ekonomikā par jaunu iespējamo finanšu krīzi, privātajiem un institucionālajiem investoriem kļūst aizvien grūtāk atrast iespējas izvietot naudas līdzekļus droši un ar adekvātu ienesīgumu. Investori ir spiesti meklēt jaunus investīciju projektu virzienus, un enerģētikas nozarei ir iespēja reaģēt uz šo pieprasījumu.
Globālais pieprasījums pēc energoresursiem turpinās pieaugt, sasniedzot arvien jaunus patēriņa rekordus. Tehnoloģiju attīstība pēdējos gados ir bijusi īpaši strauja, ļaujot enerģijai, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem (AER) (saule un vējš) jau tagad izmaksu ziņā konkurēt ar fosilo enerģiju un pat apsteigt to.
Jau 2018. gada novembrī ASV aktīvu pārvaldības uzņēmums “Lazard” salīdzināja elektroenerģijas izlīdzinātās izmaksas (LOCE jeb Levelized cost of electricity) no dažādiem energoresursiem, secinot, ka jaunuzstādītas industriāla mēroga saules un vēja elektrostacijas saražo elektroenerģiju vislētāk. Pie tam, tās to dara izdevīgāk nekā jau eksistējošas fosilo resursu elektrostacijas, kam lielākā daļa kapitālieguldījumu atpelnīti iepriekšējos periodos. Kā papildu būtisks arguments, kas runā par labu AER stacijām, ir fakts, ka to darbības un saražotās elektrības izmaksas nav atkarīgas no degvielas (dabasgāze, ogles, mazuts) cenu straujajām izmaiņām pasaules tirgos. Visbeidzot jāuzsver fakts, ka šāda izmaksu analīze neņem vērā sociālo un apkārtējās vides negatīvo ietekmi, kas fosilā kurināmā izmantošanas gadījumā ir ievērojami lielāka. [1]
Vēsturiski enerģētika ir bijusi stingri regulēta nozare, kur dominējuši valstij piederoši monopoli, bet, līdz ar enerģētikas tirgus pakāpenisku liberalizāciju, šī gadsimta sākumā, būtiski ir mainījušies konkurences apstākļi. Ar bijušajiem monopolistiem arvien aktīvāk un veiksmīgāk konkurē jauni spēlētāji ar privāto kapitālu, tostarp “AJ Power”, kas spēj ātri pielāgoties situācijai un efektīvi izmantot tirgus sniegtās iespējas. Šie uzņēmumi nodarbojas ar enerģijas ražošanu, tirdzniecību un jaunu projektu virzību, taču straujākai attīstībai būtiski pietrūkst pieejas konkurētspējīgam finansējumam. Privātām kompānijām ir liels izaicinājums konkurēt ar valstij piederošiem monopolistiem finansējuma pieejamības un izmaksu ziņā, taču šo trūkumu ir iespējams kompensēt gan strādājot gudrāk un efektīvāk, gan aktīvi piedāvājot investīciju projektus investoriem.
Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) izvirzītajiem mērķiem un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam, ir plānots, ka investīcijām AER ir jākļūst par vienu no ES un, tai skaitā arī Latvijas prioritātēm. Tādēļ var apgalvot, ka pāreja uz enerģiju, kas ražota no AER ir neizbēgama – to apstiprina situācija gan tehnoloģiju un vides, gan politikas jomā. Pēdējos gados lielākās investīcijas AER elektroenerģijas ražošanā ir bijušas saules enerģijā ar mērķi nodrošināt elektroenerģijas pašpatēriņu (uzņēmumi paši patērē saražoto elektroenerģiju, nenododot to kopējā sadales tīklā). Šobrīd tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, lai spētu nodrošināt investoriem pieņemamu ienesīgumu ar atbilstoši zemu risku, turklāt – bez valsts atbalsta. Arī vēja enerģija ir tuvu tam, lai spētu strādāt bez valsts atbalsta, tomēr smagnējais projektu saskaņošanas un būvniecības process vēl neļauj privātajiem investoriem lemt par investīciju veikšanu.
Latvijā AER ir lielas iespējas attīstībai, taču vēja un saules enerģijas potenciāls paliek neizmantots, kaut arī izmaksu ziņā tie jau pārspēj pat Latvijā par zaļās enerģētikas etalonu uzskatīto dabasgāzes koģenerāciju. Mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi AER projektus attīsta daudz aktīvāk, kas ir vienkāršs pierādījumus tam, ka arī Latvijai ir potenciāls, bet dažādu iemeslu dēļ attīstība ir lēna. Jo vairāk veiksmīgu piemēru mums būs, jo vieglāk būs pieņemt lēmumu par labu investīcijām enerģētikā.
Investēt elektroenerģijas ražošanā no saules enerģijas ir iespējams jebkuram uzņēmumam, ja tiek patērēta elektroenerģija un ir pieejama vieta uz jumta vai zemes, kur izvietot saules paneļus. Ieguldot saules enerģijā un uzstādot 1 kW (kilovatu) saules paneļus, tie gada laikā saražos vidēji 1000 kWh elektroenerģijas. Saules paneļu atmaksāšanās laiks ir sākot no 7 gadiem, savukārt garantija tehnoloģijām ir 25 gadi, un tām praktiski nav uzturēšanas izmaksu, ļaujot investoriem no projektiem saņemt gandrīz visu ģenerēto ienākumu.
Tomēr visstraujāko AER ģenerācijas izaugsmi būtu iespējams sasniegt, piedāvājot gatavus turn-key projektus privātajiem investoriem. Šādu projektu būtiskākie riski ir cenu, apjoma, debitoru un politiskie riski. Latvijas uzņēmumu-galapatērētāju piedāvātā vide ir labvēlīga un ļauj investoriem minētos riskus vadīt. No elektroenerģijas pārdošanas cenu izmaiņām ir iespējams izvairīties, fiksējot cenu, un šobrīd to var noteikt nemainīgu līdz pat septiņiem gadiem. Savukārt, izvēloties uzticamus partnerus un pārbaudītas tehnoloģijas, tiek nodrošināta veiksmīga projekta virzība un ieplānotā elektroenerģijas apjoma ražošana un pārvaldība ilgtermiņā. Debitoru risks tiek mazināts, izvēloties stabilus sadarbības partnerus. Tāpat kā alternatīva tiek paredzēta iespēja saražoto elektroenerģiju pārdot tīklā, kas, lai arī samazina atdevi, pilnībā pasargā investīciju.
Risks, kas investorus uztrauc visvairāk un līdz šim ir būtiski bremzējis finanšu līdzekļu piesaisti enerģētikas projektiem, ir politiķu vēlme nozari politizēt, padarot to par priekšvēlēšanu strīdu un solījumu upuri. Piemēram, nu jau gadiem ilgstošās cīņas ap Obligāto iepirkuma komponenti (OIK). Politiķi savos lēmumos ir nekonsekventi un nāk klajā ar aizvien jaunām, ekstrēmām un ilgtermiņā ekonomiski nepamatotām idejām – pilnībā atņemt atbalstu, maksāt atbalstu no valsts budžeta vai uzlikt jaunus maksājumu slogus atbalsta saņēmējiem. Šoreiz nav runa par to, ka OIK ir bijis pareizs vai nepareizs lēmums, bet par to, ka investori baidās no kārtējiem politiķu lēmumiem, kas var apgrūtināt investīciju atpelnīšanos. Nereti laiks, ko enerģētikas uzņēmumi varētu veltīt jaunu projektu realizēšanai un vietējās ekonomikas attīstībai, tiek izmantots valsts institūciju izglītošanā, skaidrojot, kādas sekas nozarei un tautsaimniecībai radīs viņu pieņemtie lēmumi.
Brīdī, kad ES un Latvijas mērķi ir pāriet uz AER, valdībai jādefinē skaidri spēles noteikumi un jāļauj uzņēmējiem strādāt un attīstīt jaunus projektus. Šobrīd vairs nav runa par tiešu valsts atbalstu kā OIK, bet regulējošās vides sakārtošanu — noteikumu definēšanu un birokrātijas mazināšanu. Valdībai beidzot jāsaprot, ka nevar uzstādīt mērķus par pilnīgu pāreju uz AER un tai pat laikā ietekmēt nozari ar aizvien jaunām izmaiņām. Tomēr, lai cik nesakārtota būtu valsts enerģētikas politika, nozares dalībnieki pie tā jau ir pieraduši un pamazām iemācījušies šos riskus mazināt.
Latvijai šobrīd ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai veiksmīgi attīstītu apjomīgus un izaicinošus investīciju projektus enerģētikas jomā, īpaši AER. Arī esošā globālā finanšu tirgus situācija motivē investorus meklēt citus risinājumus līdzekļu izvietošanā, un viens no virzieniem, kurā tie noteikti raugās, ir elektroenerģijas ražošana.
Straujākai un stabilākai enerģētikas nozares attīstībai ir nepieciešams vēl pavisam neliels grūdiens no iesaistītajām pusēm – uzņēmējiem, investoriem un valdības, lai investīcijas AER pieaugtu daudz straujāk. Enerģētikas nozares jaunie spēlētāji, tostarp “AJ Power”, ir gatavi investoriem piedāvāt projektus un tos realizēt, nodrošinot gan adekvātu ienesīgumu, gan investīciju drošību.
[1] Papildu informācija un atsauce uz avotu: https://www.lazard.com/media/450773/lazards-levelized-cost-of-energy-version-120-vfinal.pdf
